„Prieka noslēpumu pazīst pazemīga, modra sirds, kas nav notrulinājusies un spēj brīnīties.

To lielā mērā prata Bahs un Fra Beato Andželiko (1387-1455). Visās viņa gleznās staro prieks, bet neaizmirstami tas virmo Kristus piedzimšanā. Viņa krāsas nebija no šīs pasaules. Kāda Florences leģenda vēsta: viņš paņēma gabaliņu debess zilgmes, saberza to uz paletes – un tā radās skaistā zilā krāsa; tad viņš paņēma gabaliņu saules un saberza to zeltā; viņš iemērca otu rīta ausmā – un sarkanā krāsa radās atliku likām; bet, kad viņš otu iemērcēja mēnesnīcā, tad viņam bija tīrāks sudrabs nekā visiem karaļiem. Pazemīgā lepnumā viņš pateicās Dievam katru dienu par gaismas brīnumu. Viņš bija kā bērns starp gleznotāju gigantiem Florencē. Bet tas, kas Svētajā naktī piedzima Betlēmē, mums piekodināja mācīties no bērniem.” (Z. Mauriņa „Un sākumā bija prieks”)

Lai gaidāmā Pirmā Advente – Ziemassvētku un līdz ar to gaismas gaidīšanas sākums – mums visiem palīdz un iedvesmo sajust prieku (kad neziņas smagums un gada beigu tumsa joprojām nomāc), spēt brīnīties un būt atvērtiem pārsteigumiem (pat, ja pie pārsteigumiem, šķiet, pēdējā laikā esam jau pieraduši un savā ziņā sākuši gandrīz vai vairīties, it kā norobežoties) un turpināt dzīvē raudzīties bērna acīm, pārpārēm saskatot gan zilo, zeltaino, gan sarkano un sudraba krāsu!