Tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, mūs vairāk kā citudien pārņem patriotiskas jūtas, pārdomas, mēs vairāk ieklausāmies Latvijas vēstures liecībās un sekojam pasaules notikumiem. Jau Lāčplēša dienā tiek pieminēti tautas varoņi, un arī 18. novembrī ik gadus pieminam tos dižos latviešu vīrus, personības, kuri izveidoja mūsu Latviju.
18.novembrī ik gadu televīzijā var noskatīties raidījumu “Latvijas lepnums”- par varonību, par drosmi, par nesavtību, par cilvēcību… Mums katram ir iespēja izdarīt kaut ko tādu, ar ko vari lepoties pats, tava ģimene. Varbūt arī klases biedri, skola, novads, pat valsts. Tas var būt kāds sasniegums kultūrā, sportā, varbūt drosmīga vai cēlsirdīga rīcība.
Domāju, ka katram Latvijas pilsonim ir svarīgi zināt Latvijas vēsturi un it īpaši zināt savas ģimenes vēsturi. Pētot mūsu ģimenes koku es uzzināju, ka varu būt lepna, jo manas dzimtas saknēs ir personība, kura nu jau vairāk kā 100 gadus atpakaļ ir piedalījusies mūsu Latvijas veidošanā kopā ar K. Ulmani, J. Akurāteru, K. Skalbi un citiem. Tas ir Eduards Laursons. Viņš ir dzimis 1876. gada 24. februārī Jaunvāles pagastā kuplā zemnieku ģimenē. Lai arī bijis viens no jaunākajiem, bija skolots gan Latvijā, gan Krievzemē. Skolotājs, sabiedriskais darbinieks. Rakstījis rakstus dažādos izdevumos. Aktīvi darbojies Maskavā, tad atgriezies Latvijā un turpinājis aktīvi darboties sabiedrības labā.
1917.gadā E.Laursons kopā ar M.Valteru un K.Ulmani nodibinājis Latviešu Zemnieku savienību un Valmierā tika ievēlēts par pirmo Vidzemes Zemes padomes locekli. Bijis Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes valdes loceklis.
Viņš vienu brīdi atmeta darbošanos politiskajā dzīvē, jo, taisnīgs vīrs būdams, nevarēja pieņemt negodīgu rīcību.
Kā kādreiz smējās mans opis: Laursoni vienmēr ir bijuši godīgi pret sevi un citiem - patīk tas kādam vai nē!
1949.gadā Eduards Laursons izjuta uz sevi padomju represijas, tika apcietināts un deportēts uz Krieviju. Viņa sirds tika salauzta un, gadu nomocījis tālumā, kopā ar sievu izdarījis pašnāvību.
Diemžēl man nav saglabājušās fotogrāfijas ģimenes albumā. Toties lepojos, ka manā ģimenē ir cilvēki, kas ir darījuši cēlas rīcības, kas ir darījuši lietas Latvijas labā. Skaidrs ir tas, ka pret savu vēsturi mums jābūt daudz nopietnākiem, mums vajadzētu vairāk domāt par to, kas ir bijis un ko mūsu senči ir paveikuši, dzīvot nevis vienaldzībā un steigā, bet vismaz šo svētku laikā apstāties un padomāt, lai nepazaudētu to vērtīgo informāciju, kuru savulaik varēsim nodot nākošajām paaudzēm.
Un būsim lepni, ka esam latvieši!
Anete Laursone (12.klase)
Eduards Laursons – Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes loceklis (stāv 2.rindā 1.no labās) foto no https://lv.wikipedia.org/wiki/Latviešu_pagaidu_nacionālā_padome/
