Erasmus+ projekta "Mana skola ir forša" sanāksme notika Turcijas pilsētā Daricā no 27.novembra līdz 2.decembrim.Projekta mērķis bija apgūt jaunas metodes, kā mūsdienīgi mācīt skolā mākslas jomas priekšmetus. Tajā piedalījās skolēni un skolotāji no Polijas, Bulgārijas, Rumānijas un Latvijas. Mūsu skolu pārstāvēja skolnieces Lenija Gusta, Anna Pole, Evelīna Markus-Narvila, Grieta Tilišķe, skolotājas Anita Elere un Kristīne Strīķe. Kādi bija projekta dalībnieku iespaidi un atziņas?

Kristīne Strīķe:
“Turcija ir musulmaņu valsts, tāpēc no visām projekta valstīm atšķirās ar to, ka, ielidojot Stambulā, pa visu pilsētu skanēja lūgšanu vīra balss, kurš aicināja visus musulmaņus doties uz mošeju vai palikt mājās lūgties.

Turki ir ļoti viesmīlīgi, gatavi uzaicināt pie sevis mājās, pacienāt ar tēju un turku saldumiem. Viena no skolotājām uzaicināja visu valstu skolotājus pie sevis mājās. Tur izbaudījām daudzveidīgo turku virtuvi. Skolotāji bija arī vizītē pie Daricas mēra.

Stambula ir viena no apdzīvotākajām pilsētām Turcijā. Patiesībā tā ir pārapdzīvota. Pilsētas centrā daudz dažādu tautību cilvēku, mazu bodīšu, kafejnīcu un restorānu. Viens no populārākajiem apskates objektiem ir sultāna Ahmeta Zilā mošeja, kurā mēs arī bijām. Tā bijusi kā varenības simbols dažādos gadsimtos. Neparasti likās, ka šajā mošejā ir gan kristietības laika gleznojumi, gan Otomaņu valdīšanas perioda mākslas darbi. Mošeja ir kā vēstures lieciniece dažādām ticībām. Mums, kristiešiem, varētu šķist neparasti, ka, ieejot mošejā, ir jānovelk apavi. Tieši tāpat ir turku mājās - apavi ir jāatstāj pie durvīm.

Turku skolēni ir ļoti pieklājīgi un sajūsmināti par citu valstu ciemiņiem. Kad bijām Daricas skolā, viņi apbēra ar komplimentiem latviešu meitenes, jautāja pēc Instagram konta. Neparasti šķita tas, ka skola atrodas ierobežotā teritorijā aiz slēgtiem vārtiem.

Salīdzinot ar mūsu skolniecēm, turki nerunā tik labā angļu valodā. Ģimenēs daudzi vecāki nezina angļu valodu. Arī mazpilsētu viesnīcās var būt tā, ka apkalpojošais personāls nezina angļu valodu.

Ar gandarījumu varu teikt, ka mūsu skolēni ir ļoti sabiedriski, droši komunicē un publiski uzstājas. Man vislabāk patika zīmēšanas tehnika Ebru, ko mums mācīja - kā ūdenī iepludina krāsas.”

Anita Elere:
“Turcijā izbaudījām cilvēku viesmīlību, sirsnību un atvērtību. Gan skolēni, gan skolotāji izrādīja patiesu interesi par mums. Daricas skola ir moderna. Interesanti, ka skolā bija izveidoti stūrīši, kur pabūt vienatnē vai parunāties ar draugiem. Gaitenī atradās arī virtuvīte, kurā skolēni varēja pagatavot sev tēju un uzsildīt ēdienu. Skolēniem un skolotājiem bija interesantas nodarbības.” Evelīna Markus-Narvila (8.b):

“Turcijā bija jauki un citādāk. Ļoti daudz smuku vietu ko apskatīt un daudz dažādu mošeju. Es nezināju, ka ik pa dažām stundām skan sirēna uz lūgšanām. Turcijā bija daudz piedzīvojumu, bet viens no viss labākajiem piedzīvojumiem bija, kad visi turku bērni apgāja mums apkārt izveidojot apli un sāka mūs izjautāt. Mēs tajā brīdī jutāmies kā slavenības. Citu valstu skolēni bija jautri un mīļi, bet turku labestību citas valstis nepārspēj. Piedalīšanās projektā attīstīja angļu valodas zināšanas, tika iegūti jauni draugi un iemācīti ir arī daži turku vārdi.”

Lenija Gusta (7.b):
“Es pirmo reizi piedalījos tādā projektā un tas man bija liels piedzīvojums. Esmu Turcijā bijusi kopā ar mammu, bet tā iepazīt valsti, dzīvojot ģimenē un satiekoties ar citu valstu skolēniem, – tas ir pavisam citādi. Mūs tik labi uzņēma! Man ļoti patika Stambula. Ar angļu valodu man gāja labi. Jutos droši un pārliecināti.”